Atsaucoties uz Tiesībsarga biroja aicinājumu izvērtēt situāciju par Augstākās izglītības iespējām jauniešiem ar invaliditāti

Atsaucoties uz Tiesībsarga biroja aicinājumu izvērtēt situāciju par Augstākās izglītības iespējām jauniešiem ar invaliditāti, LBaKT 2016. gada augustā organizēja biedru diskusiju grupas klātienē, lai apzinātu situāciju, un saskaņot viedokļus par Augstākās izglītības iespējām jauniešiem ar invaliditāti Latvijā un sagatavotu vēstuli tiesībsarga birojam.

Latvijas Republikas tiesībsargam
Jurim Jansonam
Tiesībsarga birojs
Baznīcas iela 25, Rīga LV-1010
Par bērnu un jauniešu ar invaliditāti – funkcionāliem traucējumiem iespējām studēt Latvijas augstskolās

  Labdien!

         Biedrības Latvijas Bērniem ar Kustību Traucējumiem biedru apkopotais redzējums un analīze, kā arī daži piemēri, kāpēc ļoti maz jaunieši ar invaliditāti studē augstskolās un iegūst augstāko izglītību?

Piemērs Nr.1:
Mūsu ģimenei izglītības jautājums bija aktuāls pagājušā gadā, kad 2 mēnešus pirms Valsts centralizētajiem eksāmeniem, mūsu 18. gadīgais dēls Ričards ( mācījās 3. Valsts ģimnāzijas 12. a klasē), pēc muguras smadzeņu insulta, kļuva par 1. grupas invalīdu.  Radās smagi jautājumi – kā viņš, pārvietojoties riteņkrēslā, spēs iekļauties mācību darbā, veiksmīgi nolikt eksāmenus, iestāties un mācīties savā izvēlētajā augstskolā.
Mūsu ģimenei sadarbībā ar Valsts izglītības satura centru ( VISC) un skolas direktora, pedagogu kolektīva, klases audzinātāja atbalstu izdevās nokārtot Ričardam atbalsta pasākumus centralizēto eksāmenu kārtošanai. Līdz ar to dēls varēja likt eksāmenus atsevišķā telpā, ar laika pagarinājumu un atpūtas brīžiem. Bez šiem atbalsta pasākumiem, iespējams, ka Ričards nebūtu tik veiksmīgi nokārtojis Valsts centralizētos eksāmenus un līdz ar to viņam nebūtu iespēja iestāties savā izvēlētajā augstskolā – RTU, Datora informācijas tehnoloģijas fakultātes pilna laika studijās.
Diemžēl arī ne visas augstskolas, fakultātes ir pielāgotas jauniešiem ar kustību traucējumiem. Arī RTU Datora informācijas tehnoloģijas fakultāte Meža ielā  1 atrodas PSRS laikā celtā ēkā, kurā nav iespējams iekārtot pacēlāju Ričardam. Pasniedzēji ir ļoti atsaucīgi un pārceļ savas lekcijas uz 1. stāva auditorijām, bet diemžēl laboratorijas no 4. un 5. stāva pārcelt nav iespējams. Tāpēc mēs esam pateicīgi atsaucīgajiem kursa biedriem, kas Ričardu katru dienu izcilā.
Arī pati nokļūšana līdz augstskolai jaunietim riteņkrēslā ir problemātiska. Mēs dzīvojam 1978. gadā celtā daudzstāvu mājas 9. stāvā. Lai iekārtotu mūsu trepju telpā pacēlāju un invalīda automašīnas stāvvietu pie mājas, esam rīkojuši vairākas mājas iedzīvotāju kopsapulces, kurās esam saņēmuši 108 mājas iedzīvotāju atbalstu un sapratni par izveidojušos situāciju, to viņi ir
apliecinājuši ar saviem parakstiem.  Bet diemžēl no namu pārvaldes esam saņēmuši 2 atteikumus, jo 5 paraksti nav no dzīvokļu īpašniekiem. Cik zināms, šie cilvēki ir izbraukuši no Latvijas – tātad mums nebūs iespējams visus parakstus savākt un līdz ar to Ričardam arī turpmāk katru rītu būs jāriskē ar savu dzīvību, lai nokļūtu līdz pirmajam stāvam un automašīnā aizbrauktu līdz mācību iestādei. Ričards gan cer, ka 5 gadu laikā pienāks rinda uz pacēlāju un sociālo dzīvokli. Pašvaldībām būtu jārada iespēja studentiem ar invaliditāti nokļūt mācību iestādēs.
Ar cieņu Anda.

Piemērs Nr.2:
Mana meita Anna ir persona ar invaliditāti kopš dzimšanas un šobrīd viņai ir 19 gadi. Pamata diagnoze ir sarežģīta (spina bifida myelomeningocele, hydrocephalus interna), jo ietver dažādus funkcionālus traucējumus – kustību traucējumus, ortopēdiskus traucējumus, jušanas traucējumus, mazā iegurņa orgānu darbības traucējumus, mācību traucējumus. Lai tiktu galā, sadzīvotu un uzlabotu to, ko potenciāli ir izredzes uzlabot, katrā no minētajām funkcionālo traucējumu jomām ik dienu ir nepieciešams veltīt daudz uzmanības, ieguldīt daudz darba; faktiski, var teikt, ka katrā no traucējumu jomām ik dienu jāīsteno sava “menedžmenta programma”.
Pagājušajā gadā Anna pabeidza mācības privātajā vidusskolā un ir, ieguvusi atestātu par vidējo izglītību. Kopumā Anna ir mācījusies divās vispārizglītojošajās skolās un, atskatoties uz skolas solā pavadītajiem gadiem, ir pārdomas un secinājumi, un pats galvenais no tiem: mācību sistēmai skolās jābūt DAUDZ elastīgākai, lai katrs no skolēniem ar īpašām vajadzībām varētu pilnvērtīgi apgūt mācību priekšmetus, JA viņi to vēlas (ir arī tādi, kas nevēlas).
Pārējie secinājumi ņemot vērā konkrēto manas meitas pieredzi:
⦁ bērniem ar invaliditāti jārada iespēja individuāli izvērtēt vecumu, no kura uzsākt mācības 1. klasē (mūsu gadījumā 10-11 gadi); manai meitai tas būtu krietni atvieglojis mācību procesu un arī iegūtās zināšanas mācību priekšmetos pilnīgi noteikti būtu labākas attiecīgi mācībām veltītais laiks gan skolā, gan mājās būtu izmantots daudz lietderīgāk; nedomāju, ka ir ļoti daudzi bērni ar īpašām vajadzībām, kam šāda iespēja būtu nepieciešama, bet tādai ir jābūt arī, ja valstī ir tikai viens bērns, kura izglītībai tas varētu nākt par labu;
⦁ skolēniem ar invaliditāti jārada iespēja vispārizglītojošās izglītības procesā virzīties uz priekšu lēnāk, piemēram, 10. klases mācību priekšmetus sadalīt un apgūt divos gados; ne visiem to vajadzēs un ne visi to gribēs, bet jārada tāda iespēja;
⦁ skolēniem ar invaliditāti jārada iespēja labāk un pilnvērtīgāk apgūt tos priekšmetus, kas viņiem padodas (Piemērs: matemātikas mājasdarbu ļoti cenšas un pilda 1.5 stundu (beigās vienalga izrādās, ka šķērsām), bet latviešu valodas mājasdarbu (kura labi padodas) pilda “pa fikso” pavirši 10 minūtēs; rezultātā - slikti paveikts mājasdarbs abos priekšmetos); manuprāt, lietderīgi būtu bijis diferencēt mācību līmeni, matemātikā ļaujot apgūt vienkāršāka, zemāka līmeņa programmu;
⦁ skola un skolotāji nav gatavi strādāt ar bērniem invalīdiem; viņiem trūkst zināšanu, prasmes un pārliecības, kā arī motivācijas, kā rezultātā bērns ar problēmām klasē tiek uztverts kā apgrūtinājums; mācību sistēmai vajadzētu būt tādai, kas skolu un skolotājus pilnībā nodrošina ar nepieciešamo atbalstu, ja skolā mācās skolēns ar īpašām vajadzībām, lai skola un skolotāji neizjustu bērnu invalīdu klātbūtni kā nastu, bet mācītu tos ar prieku; šobrīd realitāte rāda - lai atrisinātu skolēnu ar invaliditāti īpašās vajadzības, vecākiem, skolai, skolotājiem jāizcīna milzu cīņa, jo tiklīdz kāda no skolēna individuālajām vajadzībām neiederas pieņemtajos noteikumos vai likuma normās, tā atrisināt to ir teju neiespējami vai vispār neiespējami; domāju, nav, ka skolēnu ar invaliditāti individuālās īpašās vajadzības;
⦁ skolas un skolotāju rīcībā jābūt brīvi pieejamiem vai (viegli nokārtojamiem) resursiem, lai skola atbilstoši varētu izglītot skolēnus ar invaliditāti;
⦁ pieņemot, ka mērķis ir veicināt to, lai bērni un jaunieši ar invaliditāti tiektos pēc izglītības, viņiem jājūt, ka mūsu valsts likumi un noteikumi gan uz papīra, gan dzīvē darbojas viņiem par labu; pašlaik situācija daudzos gadījumos ir absurda, jo tiek meklēts, kuram likumam vai noteikumiem atbilst bērns, nevis kā traktēt likumu bērnam par labu pēc būtības un faktiskās situācijas.
Pēc pašu iniciatīvas un vienošanās ar skolu (privāto, protams) pašlaik mana meita turpina apmeklēt stundas vidusskolā tajos priekšmetos, ka viņai labāk padodas un kurus tāpēc ir vērts apgūt pamatīgāk. Iespējams, turpināsim to arī nākamajā gadā. Pagaidām nav pieņemti nekādi lēmumi un nav skaidru risinājumu, ko darīt tālāk – vai meklēt kādas apmācības kursu veidā vai mēģināt uzsākt studijas augstskolā.
Runājot par to, kāpēc jaunieši ar invaliditāti neturpina izglītoties, es saskatu divas vienlīdz nopietnas problēmas:
⦁ gluži tāpat kā pamatskolā un vidusskolā, jaunieši ar invaliditāti nesaņem pietiekamu atbalstu ne finansiālā ziņā, ne arī iespējās individualizēt mācību procesu;
⦁ darba devēji nav ieinteresēti pieņemt darbā cilvēkus ar invaliditāti, jo tas, atkarībā no katra konkrētā gadījuma, prasa papildus darbu, piemēram, individuālu darba vietas piemērošanu, citādāka darba grafika saskaņošanu, pienākumu pārdali darba vietā utml.; no valsts puses jāizstrādā politika (piem., nodokļu atlaides), kas radītu darba devējos vēlmi un ieinteresētību ieguldīt darba un laika resursus, lai pieņemtu darbā cilvēkus ar invaliditāti; šobrīd jauniešiem ar invaliditāti nav motivācijas censties un mācīties, jo cilvēka cienīgs darbs tāpat “nespīd”.
Ar cieņu Dace.

Piemērs Nr.3:
Mana meita Ērika ir 16. gadu veca. Viņai ir Bērnu Cerebrālā Trieka. Bērnībā bez pieaugušo palīdzības nevarēja staigāt, jo bija līdzsvara problēmas, traucēta roku sīkā motorika un rinalālija, prāta spējas atbilda vecumam.
Kad pienāca skolas vecums, tad sākām meklēt skolu, kura būtu gatava viņu uzņemt. Saskārāmies ar to, ka skolās nebija liftu, pa kāpnēm bez uzraudzības meita nevarēja pārvietoties. Arī skolotāji nebija gatavi vispārizglītojošajās skolās strādāt ar šādu bērnu, jo darba temps ir lēnāks, rakstīšana ar roku nebija iespējama, liels skolnieku skaits klasē. Man bija svarīgi, lai meita ne tikai apgūtu mācību vielu, bet arī saglabātu un uzlabotu savu veselības stāvokli.
Vienīgā skola, kura nodrošināja visu vajadzīgo veiksmīgam mācību procesam, bija Rīgas 66. vidusskola. Tagad mana meita ar sekmīgām atzīmēm un labu veselības stāvokli nonākusi līdz 9. klasei. Tas bija iespējams, pateicoties pielāgotai videi skolā,  mācību procesam un līdzekļiem, nelielam skolēnu skaitam klasē un profesionāliem skolotājiem, fizioterapeitiem. Tā ir vienīgā skola Rīgā, kur ir vispārizglītojoša mācību programma un papildus arī rehabilitācija( ārstnieciskā vingrošana, masāža).
Ar cieņu Mārīte

Piemērs Nr.4:
Mana meita Kristiāna Rubīna mācās Rīgas 66.speciālās vidusskolas 10. klasē. Viņai ir 17 gadi.
Viņa ir priekšlaicīgi dzimusi meitenīte, diagnoze – bērnu cerebrālā trieka, invaliditāte no bērnības. Ikdienā pārvietojas ar staigāšanas rāmi – rollatoru, lielākus attālumus veic ratiņkrēslā.
Pats galvenais, manuprāt, šobrīd un turpmāk, domājot par studēšanu augstskolā, ir vides nepieejamība.
Vislabāk būtu gribējušas mācīties tuvāk dzīvesvietai, tomēr Juglā nav skolas, kas būtu piemērota bērniem ar īpašām vajadzībām. Mēģinājām mācīties Rīgas 45.skolā ar mūzikas novirzienu, kas ļoti patīk Kristiānai. Tā ir diezgan tuvu mājām, iekārtots lifts. Tomēr izturējām tikai gadu. Iemesli vairāki – klasēs daudz skolēnu, speciālā pedagoga nav, individuālas pieejas nav,
ieinteresētības nav, nevar nokļūt ne uz bibliotēku, ne uz sporta zāli. Kristiāna katru dienu bija uztraukusies par to, kā viņa tiks galā.
Šobrīd esam Rīgas 66.speciālajā vidusskolā. Ir savādāk. Klasēs ir mazāk skolēnu, pieejams lifts, ārstnieciskā vingrošana, masāžas, asistentu pakalpojumi, ja nepieciešams. Tas viss ir pozitīvi.
Tomēr mācību process tāpat sagādā ne mazums rūpju un uztraukumu. Kristiānai ķermeņa labā puse ir vājāka. Līdz ar to, rakstīšana sagādā lielas grūtības. Tāpēc, jau no 5. klases, viņa raksta un pilda uzdevumus datorā. Skolotāji to redz, tomēr pretimnākšanas nav. Tiek izdalītas darba lapas, kur jāraksta ar roku. Tāpat arī nav iespējas izdrukāt sagatavoto darbu.
Ar šo visu es vēlos teikt, ka skolotāji nav īpaši ieinteresēti. Bērniem ar invaliditāti vajadzētu individuālāku pieeju. Viņi var izdarīt to pašu, ko pārējie bērni, tikai lēnāk un ar atbalstu, piemēram, speciālā pedagoga atbalstu, kurš ir kā „deficīta prece”, finanšu trūkuma dēļ.
Skolotāji vislabāk redz, kas bērnam labāk padodas – eksaktie vai humanitārie mācību priekšmeti. Lielākas prasības skolotājiem tad vajadzētu izvirzīt tajos priekšmetos, kas bērnam labāk padodas.
Tad rastos lielāks un skaidrāks mērķis par to, kādu profesiju izvēlēties vai kādā augstskolā studēt, jebkurā gadījumā kļūstot par noderīgu cilvēku sabiedrībai, bet, galvenais, gūstot pašapliecinājumu savai varēšanai.
Ar cieņu Sandra.

Piemērs Nr.5:
Manai meitai Annai K ir invaliditāte kopš dzimšanas (dzemdību trauma-asinsizplūdums  galvas pieres un deniņu daļā ) - diagnoze Cerebrālā trieka -spastiska diplēģija. Īstenojot regulāru ilgtermiņa individuālu rehabilitācijas programmas procesu kopš dzimšanas 25 gadu garumā ieskaitos sešas operācijas kopumā (ilggadīgs ortožu aprīkojums un trīs operācijas notām tika veiktas Vācijā ),  Anna staigā ar nūjošanas nūjām un pati vada automašīnu.
Šovasar Anna absolvēja Baltijas Starptautiskās akadēmijas Dizaina skolu un ieguva pirmā līmeņa augstāko profesionālo izglītību Vides dizaina apakšprogrammā Vizuālā komunikācija.  Anna ir absolvējusi Valsts SIA „Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikums” interjera dizaina nodaļu, 3 gadus apmeklējusi LMA sagatavošanas kursus. Absolvējusi 85. vidusskolā 9 klases. Daudzus gadus apmeklējusi ANNAS ielas animācijas studiju.
Šobrīd Anna studē foto dizainu Rīgas stila un modes profesionālajā vidusskolā Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansētās profesionālās izglītības programmā JAUNIEŠU GARANTIJAS projekta ietvaros. Papildus apmeklē privātu zīmēšanas un gleznošanas studiju.
Divas reizes ir mēģinājusi iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā, bet vienmēr mazliet punkti pietrūka.
Anna ir pārliecināta, ka viss ko viņa līdz šim ir paveikusi dos iespēju piepildīt sapni un iestāties Mākslas akadēmijā Audio-vizuālās mediju mākslas nodaļa: „Kustība. Attēls. Skaņa” apakšnozarē, kur programmā tiek studēta animācijas režija, dažādi animācijas veidošanas paņēmieni, secīgi apgūti gan klasiskās, gan digitālās animācijas veidošanas principi, kā arī tiek apzināts laikā bāzētu mediju daudzveidīgais pielietojums gan lineāru, gan poētiski daudzslāņainu vizuālo stāstu radīšanā.
Lai varētu sasniegt šī brīža rezultātus vajadzēja pārvarēt daudz šķēršļus:
Pēc Valeo dienas centra apmeklēšanas un Ped. Med. komisijas ieteikuma apmeklēt vispārizglītojošo skolu. Annu dzīvesvietai tuvākajā 85. skolā uzņemt negribēja un ieteica speciālo skolu. Pamatojumi bija dažādi-bērns tiks mocīts, integrēt vajag pakāpeniski, speciālajā skolā būs vieglāk. Anna apmeklēja sagatavošanas klasi, un sekmes bija labas, tāpēc pamata 100% atteikumam nebija. Mācību pārzine veica aptauju vecāku vidū, vai viņi vēlas ar tādu bēru ar invaliditāti vienā klasē mācīties un tikai viens nevēlējās. Bija nokomplektētas divas pirmās klases viena atradās pirmajā stāvā otra trešajā stāvā, bet abu klašu audzinātājas nevēlējās Annu savās klasēs. Viena pateica direktoram, ka ies no darba projām, ja invalīdu ieliks viņas klasē, bet otra bija mācību pārzine, kas aizbildinājās ar darba apjomu un klasi trešajā stāvā.  Es ar visiem dokumentiem griezos pē palīdzības Bērnu fondā un tad ar mani vēl diskutēja Skolu valdes darbinieces, kas nebija redzējušas ne Annu ne Annas darbus, un ieteica, lai sūta Annu speciālajā skolā, jo tas Annai būs vieglāk. Augusta pašās pēdējās dienās no divām lielām klasēm izveidoja trešo klasi, uz kuru novirzīja vājākos skolniekus un Annu. Klases telpu atrada otrajā stāvā un par klases audzinātāju iecēla jaunu skolotāju ar vidējo pedagoģiskās skolas izglītību, kas tikko atgriezās darbā pēc trešā bērna dekrēta atvaļinājuma. Tā nu es Annu ortozēs un ar staiguli katru dienu nesu uz otro stāvu. Anna sekmīgi mācījās un līdz ceturtās klases beigšanai lielas problēmas nebija, jo visu vajadzīgo papildus uzmanību un palīdzību nodrošināja mūsu ģimene.
Pārejot uz 5 klasi mācības notika katra savā kabinetā. Atkal tika aktualizēts jautājums, ka Anna jāpārceļ uz citu skolu, jau konkrēti 45. vidusskolu, kur vide būtu piemērotāka. 85 vidusskola atrodas tieši pie mūsu mājas (mana vectētiņa bijušajā dārzā), un pat pāri ielai nav jāiet. Anna jau uz skolu gāja pati ar divu spieķu palīdzību un pa kāpnēm arī pārvietojās pati. Kad es no sava bērna dzirdēju jautājumu: “Vai tāpēc, ka manas kājas mani neklausa tik labi, man jāiet prom no skolas un maniem draugiem?” es tomēr izlēmu uz citu skolu Annu nepārcelt. Direktors aizbildinājās ar skolas akreditāciju un skolu valdes inspektores viedokli, kuru man vajagot respektēt. Teicu, ka sagatavošos uz šī jautājuma risināšanu.  Jautājumu par Annas mācīšanos 85. vidusskolas 5. klasē risinājām Bērnu lietu ministrijā pie ministra Baštika kunga, kopā ar citiem resoru pārstāvjiem. Secinājumā Bērnu fonda prezidents Bērziņa kungs un Baštika kungs konstatēja, ka tā ir tikai atbildīgo personu attieksme. Parakstīju dokumentu, ka es necelšu iebildumus, ja kāds negadījums skolā notiks. Un tā Anna sekmīgi pabeidza 9. klasi.
Mēs kopā ar Annu, psihologu, ģimeni, pieaicinātu mākslinieku izvērtējām Annas vēlmes, spējas un talantus. Anna turpināja mācības toreiz “Rīgas amatu vidusskolā” (tagad Valsts SIA „Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikums”) interjera dizaina nodaļā.
Pieredze rāda, ka, uzsākot izglītības procesu, visiem jānodrošina vienādas iespējas iekļauties sabiedrībā arī bērniem ar invaliditāti – funkcionāliem traucējumiem un jānodrošina viņiem individuāla atbalsta programma arī mācību procesam (Annas gadījumā to nodrošināja ģimene, kas to finansiāli spēja). Neviens speciālists uz 100% nespēj paredzēt bērna attīstības procesu un rezultātus ilgtermiņā.
Ped. Med. Izvērtēšanas komisijai, vērtējot bērns noteikti jāņem vērā speciālistu viedokļi, kas ar bērnu strādājuši pirmskolas periodā.

Dažām augstākajām mācību iestādes ir izstrādāta un tiek īstenota draudzīgas attieksmes politika pret jauniešiem ar invaliditāti – funkcionāliem traucējumiem, tā samazina mācību maksu, nodrošina stipendiju un uzņem ārpus konkursa (Stradiņa Universitāte, Baltijas Starptautiskā akadēmija un..), kas veicina jauniešu ar invaliditāti – funkcionāliem traucējumiem augstākās izglītības apguves iespējas, integrāciju darba tirgū un sabiedrībā kopumā.

Būtu vēlams, lai šo jauniešiem ar invaliditāti – funkcionāliem traucējumiem draudzīgās attieksmes politiku īstenotu visas Latvijas augstskolas.
Ar cieņu Ilze.

Secinājumi un ieteikumi
1. Rīgā ir dažas vispārējās izglītības iestādes pielāgotas mācībām skolēniem ar kustību traucējumiem. Īpaši jāizceļ 45. vidusskola, kurai ir izstrādāta speciālās pamatizglītības programma izglītojamiem ar fiziskās attīstības traucējumiem un 66. vidusskola, kura sadarbībā ar biedrību “Mēs esam līdzās” ir  izveidojusi speciālu klasi skolēniem, kuriem ir grūti iekļauties mācību darbā. Bet diemžēl citās pilsētās šādas mācību iestādes nav, tāpēc bērnus ar kustību traucējumiem jau sākumskolā novirza uz speciālo programmu skolām un visas ar to saistītās tālākās izglītošanās iespējas 21011111 programmā nav iespējamas. Līdz ar to jaunieši tālāk nevar apgūt arodizglītību vispārējā piedāvājuma profesijās, jo nepieciešamas vispārējās izglītības iestādes izglītības dokuments un attiecīgā līmeņa zināšanas un prasmes, ko neparedz speciālās programmas.

2. Vispārējās izglītības iestādēs ir mazs procents skolēnu ar invaliditāti līdz 9. klasei, jo nav nodrošināta kvalitatīva papildus atbalsta programma mācību procesam (periodiskas individuālas konsultācijas un papildus nodarbības atsevišķos mācību priekšmetos). Tas tiek uzlikts uz vecāku (neprofesionāļu) pleciem un naudas maka. Bieži ir vājas zināšanas, lai turpinātu izglītību vidējā mācību posmā, kas Latvijā nav pieņemts par OBLIGĀTU. Svarīgs faktors ir vecāku uzņēmība un zināšanas, lai bērnu spētu integrēt vispārējās izglītības skolās un arī finansiālās iespējas nodrošināt papildus pedagoģisko palīdzību atsevišķos priekšmetos, jo valsts to nenodrošina. 

3. Būtu nepieciešams Valsts izglītības satura centram vidusskolēnus, arodizglītības audzēkņus un viņu vecākus informēt par atbalsta pasākumiem centralizēto eksāmenu kārtošanā.   Jāatzīst, ka vidusskolas izglītība šobrīd nav obligāta un tādēļ ne labprāt uzņem vidusskolās jauniešus ar invaliditāti, jo tas ir papildus darbs pedagoģiskajam sastāvam.

4. Būtu vēlams ierosināt katrai augstskolai izstrādāt sociālās atbildības plānu, kā tas ir Stradiņa Universitātē, Baltijas starptautiskajā akadēmijā, kur cilvēkiem ar invaliditāti un bāreņiem ir noteiktas priekšrocības, kas veicina jauniešu ar invaliditāti izglītības procesu un sociālo integrāciju kopumā. Valstij būtu jānodrošina stipendija (ārpus konkursa) jaunietim ar invaliditāti, ja viņš sekmīgi mācās un regulāri apmeklē mācību iestādi, jo invaliditātes pabalsta apmērs ir niecīgs. Kāpēc stipendija bez konkursa? Cilvēks ar invaliditāti nespēj vienlaikus studēt un strādāt, lai nopelnītu iztiku.

5. Valstij un pašvaldībām kopā būtu jārisina vides pieejamības jautājums dzīvesvietās un jauniešiem, kas mācās vidusskolās, tehnikumos un augstskolās (kas šobrīd valstī nav obligātā izglītība) vides pieejamība vai sociālais dzīvoklis ir jānodrošina ārpus kārtas, lai veicinātu izglītības procesu. Pašvaldībām būtu jārada iespēja studentiem ar invaliditāti nokļūt mācību iestādēs.

6. Valstij būtu jāatrod finansējums augstskolu, tehnikumu pielāgošanai studentiem ar invaliditāti. Pozitīvs piemērs ir Liepājas Universitāte, kas PSRS laikā celtā ēkā ir iekārtojusi estētiski noformētu pandusu un liftu. Arī Baltijas starptautiskajā akadēmijā ir daļēji nodrošināta vides pieejamība.

7. Lai spētu integrēties sabiedrībā, jauniešiem ar invaliditāti ikdienā ir ļoti svarīgi saņemt fizioterapiju un citas terapijas, kas palīdz saglabāt un nodrošināt stabilu veselības stāvokli. Studijām augstskolā jauniešiem ar invaliditāti mūsu valstij un pašvaldībām nav finansiālas atbalsta programmas (īpašas stipendijas) , kā arī finansiāls atbalsts   rehabilitācijas pakalpojumu veikšanai. Pašvaldības (tai skaitā RDLD) uzskata, ka pakalpojumi jānodrošina tikai līdz 18 gadiem. Par to biedrība ir (LBaKT) diskutējusi vairākkārt, lai studentiem un skolniekiem pēc 18 gadiem tiktu nodrošināta vismaz minimāla rehabilitācijas programma (ārsta reh. uzraudzībā, nod. baseinā ar speciālistu vismaz 1 reizi ned. fizioterapijas nod. vismaz 1 reizi ned. un psihologa atbalsts vismaz 10 nod. gadā).

8. Jaunieši ar invaliditāti nav pārliecināti par savām izredzēm nākotnē pēc studijām iekārtoties darbā., jo darba devēji nav ieinteresēti ņemt darbā cilvēku ar īpašām vajadzībām - ierobežotās funkcionālās spējas, ietekmē arī darba tempu un komunikāciju. Nodokļu atvieglojumi ir zemi, bet prasības vides pielāgotībai ir augstas. Valstij būtu jārada īpaši nodokļu atvieglojumi, atbalsta sistēma darba devējiem, lai sekmētu jauno speciālistu ar invaliditāti-funkcionāliem ierobežojumiem integrēšanos darba tirgū.
Par cilvēku ar invaliditāti darba devējam vispār nebūtu jāmaksā darbaspēka nodokļi , vai tikai ļoti mazs 10% no kopējiem VSAOI nodokļiem. Valstij būtu jāuzņemas sociālās apdrošināšanas izmaksas 90%apmērā, jo tas veicinātu cilvēku ar invaliditāti nabadzības samazināšanos un integrāciju sabiedrībā.

Ļoti lūdzam biedrības „Latvijas Bērniem ar Kustību Traucējumiem” jauniešu un viņu vecāku vārdā palīdzēt šos jautājumus juridiski risināt un sakārtot kopā ar valsts un pašvaldību struktūrām. Šis jautājums Latvijā ir aktuāls, jo cilvēku ar invaliditāti, īpaši bērnu, pēc statistikas un Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas datiem  strauji palielinās.

Biedrības LBaKT valdes priekšsēdētāja  Ilze Kenne
mob.29460606 

31.08.2016.

\ atpakaļ